Lai gan PFI un ISO standarti daudzējādā ziņā šķiet ļoti līdzīgi, ir svarīgi atzīmēt bieži vien smalkās atšķirības specifikācijās un norādītajās testa metodēs, jo PFI un ISO ne vienmēr ir salīdzināmi.

Nesen man lūdza salīdzināt PFI standartos norādītās metodes un specifikācijas ar šķietami līdzīgo ISO 17225-2 standartu.

Ņemiet vērā, ka PFI standarti tika izstrādāti Ziemeļamerikas kokskaidu granulu rūpniecībai, savukārt vairumā gadījumu tikko publicētie ISO standarti ļoti atgādina agrākos EN standartus, kas tika izstrādāti Eiropas tirgiem. ENplus un CANplus tagad atsaucas uz specifikācijām kvalitātes klasēm A1, A2 un B, kā norādīts ISO 17225-2, bet ražotāji galvenokārt ražo A1 pakāpi.

Turklāt, lai gan PFI standarti paredz kritērijus augstākās kvalitātes, standarta un lietderības kategorijām, lielākā daļa ražotāju ražo augstākās kvalitātes kategorijas. Šajā uzdevumā tiek salīdzinātas PFI augstākās kvalitātes prasības ar ISO 17225-2 A1 pakāpi.

PFI specifikācijas pieļauj tilpuma blīvuma diapazonu no 40 līdz 48 mārciņām uz kubikpēdu, savukārt ISO 17225-2 atsaucas uz diapazonu no 600 līdz 750 kilogramiem (kg) uz kubikmetru. (37,5 līdz 46,8 mārciņas uz kubikpēdu). Pārbaudes metodes atšķiras ar to, ka tiek izmantoti dažāda izmēra konteineri, dažādas blīvēšanas metodes un dažādi ieliešanas augstumi. Papildus šīm atšķirībām abām metodēm pēc būtības ir liela mainīguma pakāpe, jo tests ir atkarīgs no individuālās tehnikas. Neskatoties uz visām šīm atšķirībām un raksturīgo mainīgumu, šķiet, ka abas metodes rada līdzīgus rezultātus.

PFI diametra diapazons ir no 0,230 līdz 0,285 collām (5,84–7,24 milimetriem (mm). Tas notiek, saprotot, ka ASV ražotāji pārsvarā izmanto vienas ceturtdaļas collas veidnes un dažas nedaudz lielākas formas. ISO 17225-2 pieprasa, lai ražotāji deklarētu 6 vai 8 mm, katra ar pielaidi plus vai mīnus 1 mm, kas pieļauj potenciālu diapazonu no 5 līdz 9 mm (0,197–0,354 collas), jo 6 mm diametrs visvairāk atgādina parasto ceturtdaļcollu (6,35 mm). ).

Izturības labad PFI metode seko tvertņu metodei, kur kameras izmēri ir 12 x 12 x 5,5 collas (305 x 305 x 140 mm). ISO metodē tiek izmantots līdzīgs tvertnis, kas ir tikai nedaudz mazāks (300 x 300 x 120 mm). Neesmu atklājis, ka kastes izmēru atšķirības radītu būtisku atšķirību testa rezultātos, taču teorētiski nedaudz lielāka kaste varētu liecināt par nedaudz agresīvāku testu PFI metodei.

PFI definē smalkās daļiņas kā materiālu, kas iet caur vienas astotās collas stiepļu sietu (3,175 mm kvadrātveida caurums). Saskaņā ar ISO 17225-2 smalkās daļiņas ir definētas kā materiāls, kas iet caur 3,15 mm apaļu caurumu sietu. Lai arī ekrāna izmēri 3,175 un 3,15 šķiet līdzīgi, jo PFI ekrānam ir kvadrātveida caurumi, bet ISO ekrānam ir apaļi caurumi, diafragmas atvēruma lieluma atšķirība ir aptuveni 30 procenti. Tādējādi PFI testā lielāka materiāla daļa tiek klasificēta kā smalkas daļiņas, tādējādi apgrūtinot PFI soda testa izturēšanu, neskatoties uz to, ka ISO ir salīdzināma soda prasība (abos gadījumos ir norādīta soda robeža 0,5 procenti materiālam, kas tiek iepildīts maisos). Turklāt, pārbaudot ar PFI metodi, izturības testa rezultāts ir par aptuveni 0,7 zemāks.

Pelnu saturam gan PFI, gan ISO izmanto diezgan līdzīgu temperatūru pārpelnošanai, no 580 līdz 600 grādiem pēc Celsija PFI un 550 C attiecībā uz ISO. Es neesmu redzējis būtisku atšķirību starp šīm temperatūrām, un es uzskatu, ka šīs divas metodes nodrošina salīdzināmus rezultātus. PFI ierobežojums pelniem ir 1 procents, un ISO 17225-2 ierobežojums pelniem ir 0,7 procenti.

Attiecībā uz garumu PFI neļauj vairāk par 1 procentam būt garākam par 1,5 collām (38,1 mm), savukārt ISO neatļauj vairāk par 1 procentu, kas ir garāks par 40 mm (1,57 collām), un granulas nedrīkst būt garākas par 45 mm. Salīdzinot 38,1 mm 40 mm, PFI tests ir stingrāks, tomēr ISO specifikācija, ka neviena granula nedrīkst būt garāka par 45 mm, var padarīt ISO specifikācijas stingrākas. Testa metodei PFI tests ir rūpīgāks, jo testu veic ar minimālo parauga izmēru 2,5 mārciņas (1134 grami), bet ISO testu veic ar 30 līdz 40 gramiem.

PFI un ISO izmanto kalorimetru metodes sildīšanas vērtības noteikšanai, un abi atsauces testi dod salīdzināmus rezultātus tieši no instrumenta. Tomēr ISO 17225-2 noteiktais enerģijas satura ierobežojums ir izteikts kā zemākā siltumspēja, ko dēvē arī par zemāku sildīšanas vērtību. Attiecībā uz PFI sildīšanas vērtību izsaka kā augstāko siltumspēju vai augstāku siltuma vērtību (HHV). Šie parametri nav tieši salīdzināmi. ISO nosaka ierobežojumu, ka A1 granulām ir jābūt lielākai vai vienādai ar 4,6 kilovatstundām uz kg (atbilst 7119 Btu uz mārciņu). PFI standarts nosaka, ka ražotājam ir jāatklāj minimālais HHV, kāds ir saņemts.

ISO metode hlora noteikšanai atsaucas uz jonu hromatogrāfiju kā primāro metodi, taču tai ir valoda, kas ļauj izmantot vairākas tiešās analīzes metodes. PFI uzskaita vairākas pieņemtās metodes. Visi atšķiras pēc to noteikšanas robežām un nepieciešamajiem instrumentiem. PFI hlora ierobežojums ir 300 miligrami (mg) uz kilogramu (kg), un ISO prasība ir 200 mg uz kg.

Pašlaik PFI standartā nav uzskaitīti metāli, un nav norādīta arī testa metode. ISO ir ierobežojumi astoņiem metāliem, un tas atsaucas uz ISO testa metodi metālu analīzei. ISO 17225-2 arī uzskaita prasības vairākiem papildu parametriem, kas nav iekļauti PFI standartos, tostarp deformācijas temperatūrai, slāpeklim un sēram.

Lai gan PFI un ISO standarti daudzējādā ziņā šķiet ļoti līdzīgi, ir svarīgi atzīmēt bieži vien smalkās atšķirības specifikācijās un norādītajās testa metodēs, jo PFI un ISO ne vienmēr ir salīdzināmi.